Bībeles stundas ieraksts 2022.g. 23.jūnijā

Ījaba 14-15
14.nodaļa
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek? Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba. Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom. Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas. Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību. Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām. Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt. Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."
15.nodaļa
Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja: "Vai tad gudram pieklājas neskaidras, vējīgas atziņas dot atbildei, un vai tas savu krūti tiešām piepūtis ar austrumu vēju? Vai viņš var izlikties nopietni atbildam ar nenozīmīgām runām un nelietderīgiem vārdiem? Tiešām tu gribi sagraut bijāšanu un traucēt pielūgšanu Dieva priekšā? Taču tava paša vainas apziņa liek tavai mutei tā runāt, tu pats sev esi izraudzījis viltnieku valodu. Tava mute, bet ne es, tevi nosoda, un tavas lūpas tevi apsūdz, tās liecina pret tevi. Vai tu esi kā pirmais cilvēks piedzimis, vai esi vēl pirms kalniem nācis pasaulē? Vai tu slepeni esi noklausījies Dieva padomu un Tā gudrību piesavinājies sev? Ko tad tāda tu nu zini, ko mēs nezinām? Ko tāda tu saproti, kas nebūtu arī mūsu atziņu krājumā? Arī mūsu starpā ir gan sirmas galvas, gan galīgi veci ļaudis, kas ir vēl ar daudz garākiem mūžiem nekā tava tēva dzīves laiks. Vai tik maz vien tev nozīmē Dieva mierinājumi un vārds, kas tev laipnībā un mīlestībā teikts? Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni, ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes? Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs? Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas, bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu! Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti, ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj, viņi, kuriem vienīgi zeme bija nodota un kuru vidū vēl nebija apmeties neviens svešinieks: bezdievis visu mūžu ir pakļauts bailēm, tāpat kā varmākam ir jau iepriekš noteikts viņa gadu skaits. Viņa ausīs atbalsojas briesmu balsis, tieši mierīgas laimes brīdī viņam uzbrūk viņa iznīcinātājs. Viņam nav nekādas cerības izkļūt no tumsības, tāds domā, ka viņš ir paredzēts zobenam. Viņam ir jāklīst apkārt pēc maizes. Bet kur to atrast? Viņš zina tumsības dienu sev tuvu klāt esam. Viņu šausmina bailes un nemiers, un tie viņu nomāc tā kā ķēniņš, kas ir spēcīgi apbruņojies cīņai. Tā kā tas savu roku bija pacēlis pret pašu Dievu un bija parādījis savu nepakļāvību Visuvarenajam, tad tas metās pret viņu ar izslietu kaklu un ar sava vairoga stiprajām bruņām, jo cilvēks pats savu seju ir apklājis ar saviem taukiem un uzbriedinājis sev resnu vēderu, un jau dzīvo ārpus likuma izsludinātās pilsētas namos, kas nav apdzīvojami, kurus bija paredzēts pārvērst par drupu kaudzēm. Tā viņš nekļūs bagāts, viņa labklājībai nav pamata, un viņa vārpas neliecas pie zemes, ...----------------------------------------------